Tikai tagad Bofaro saprata savu kļūgu . Nepazīdams pazemes iemītnieku parašas, viņš nebija liets- Spgādāt ūdeni, un tagad, ja aplenkums būs ilgs, cietokšņa aizstāvjiem draudēja bojā eja aiz slāpēm.
Ezers bija tuvu — pavisam dažu desmitu soļu attālumā, bet kā lai izlaužas cauri tādu veiklu un ātru, kau' šķietami lempīgu ienaidnieku ķēdei? .. . \
Pagāja vairākas stundas. Pirmie sāka prasīt dzert'\ķērni. Vel- tīgi mātes viņus mierināja. Bofaro jau sāka gatavoties iž,71isīgām izbrukumam.
Pēkšņi gaisā kaut kas nošalca, un ielenktie ieraudzīja pie debesīm ātri tuvojamies dīvainu būtņu baru. Tās mazliet atgādināja krokodilus, kādi dzīvoja Burvju zemes upēs, bet šie te bija daudz lielāki. Jaunie briesmoņi vicināja milzīgus ādainus spārnus, zem netīri dzeltenā zvīņainā vēdera nokarājās spēcīgas nagainas ķetnas.
— Mēs esam pagalam! — iekliedzās trimdinieki. — Tie ir pūķi! No šiem lidojošiem neradījumiem mūs nepaglābs arī mūris . . .
Ļaudis apsedza galvas ar rokām, gaidīdami, ka tūlīt, tūlīt tajās iecirtīsies šausmīgie nagi. Bet notika kaut kas negaidīts. Pūķu bars spiegdams metās uz Sešķepaiņiem. Viņi mērķēja acīs, bet zvēri, kā likās, pieraduši pie tādiem uzbrukumiem, centās ieraut purnu krūtīs un atgaiņājās ar priekšķepām, paceldamies uz pakaļkājām.