Pūķu spiedzieni un Sešķepaiņu rēkoņa ļaudis apdullināja, bet viņi ar nepārvaramu ziņkāri raudzījās neredzētajā ainā. Daži Sešķepaiņi sarāvās čokurā, un pūķi tos nikni plucināja, izraustīdami lielus baltās spalvas kušķus. Kāds pūķis, neuzmanīgi nokļuvis ar sānu pa sitienam varenajai ķetnai, nevarēja pacelties gaisā un neveikli lēkāja pa smiltīm . . .
Pēdīgi Sešķepaiņi, lidojošo ķirzaku vajāti, laida vaļā ļekas. Sievietes paķēra krūzes un skrēja uz ezeru, steigdamās padzirdīt raudošos bērnus.
Daudz vēlāk, kad cilvēki jau bija iedzīvojušies Alā, viņi uzzināja Sešķepaiņu un pūķu naida cēloņus. Ķirzakas dēja olas, ierakdamas tās paslēptās vietās zemē, bet zvēriem šīs olas bija lielākais gardums, viņi tās atraka un aprija. Tāpēc pūķi uzbruka Sešķepaiņiem, kur vien varēja. Protams, arī ķirzakas nebija bez grēkiem: tās nokoda mazos zvēriņus, ja uzgāja tos bez vecāku apsardzības.
Tā naids starp zvēriem un ķirzakām paglāba cilvēkus no bojā ejas.
Jaun ās dzīves rīts
Pagāja gadi. Trimdinieki pierada dzīvot zem zemes. Vidus- ezera krastā viņi uzcēla pilsētu un iežogoja to ar akmens mūri.
Lai iegūtu pārtiku, viņi sāka apstrādāt zemi un sēt labību. Ala atradās tādā dziļumā, ka augsne tajā bija silta — to sasildīja pazemes karstums. Dažreiz no zeltainajiem mākoņiem nolija arī lietiņš. Un tāpēc kvieši tur tomēr nobrieda, kaut arī lēnāk nekā augšā. Ļaudīm tikai ļoti grūti bija pašiem vilkt smagos arklus, uzarot cieto, akmeņaino zemi.