Eja, pa kuru Reņjo veda gūstekni, reizēm dalījās. Rufs Bi­lāns ievēroja, ka sardzes priekšnieks katrreiz virzījās pēc bultu norādījuma, kuras bija ar sarkanu krāsu uzzīmētas uz kori­dora sienām.

«Ja es būtu pamanījis šīs zīmes, varbūt es būtu izkļuvis no labirinta, nesagraudams šo nolādēto sienu,» nodomāja Rufs Bilāns. «Bet kāpēc viņi tik augstu vērtē to ūdeni?»

Ja Rufs šajā brīdī būtu zinājis, kāda nozīme Aizmidzino­šajam ūdenim Pazemes valsts dzīvē, aiz šausmām viņam mati saslietos stāvus. Bet tas viņam palika mīkla, tāpēc viņš gāja diezgan mierīgi, cerēdams, ka gan jau kaut kā izķepu­rosies.

«Par to, ko esmu nodarījis augšā, pazemes kalnračiem .nav tiesības mani sodīt,» spriedelēja nodevējs, «bet sagrautais baseins.. . Nu, kas tur. . . To es pats savām rokām sala­bošu . . .»

Ceļš visu laiku strauji pazeminājās. Bieži bija jākāpj lejup pa kāpnēm, kuru akmens pakāpieni cilvēku roku izcirsti. Gājiens bija ilgs.

Bet tad koridora klons kļuva horizontāls, sienas izpletās, bumbiņas spīdums pie Reņjo cepures sāka bālēt, un priekšā parādījās vājš, dziestošas dienas gaismai līdzīgs gaišums. Rufs Bilāns ieraudzīja milzīgu alu, kuru apgaismoja augšā virmo­joši zeltīti mākonīši. Sur tur pakalnos pavīdēja ciematiņi, bet miglainā tālē varēja jaust mūra apjoztu pilsētu.