«Tad tāda ir tā teiksmainā Pazemes valstība, par kuru jau bērnībā biju dzirdējis tik daudz brīnišķīgu nostāstu,» Bilāns teica sev un griezās pie pavadoņa:
— Pasakiet, godātais Reņjo, — kā sauc pilsētu, uz kuru jūs mani vedat?
Atbildes vietā viņš saņēma pa krūtīm tādu belzienu, ka tikko noturējās kājās.
— It neko nejautā, ja tev dārga tava dzīvība! — bargi noteica Reņjo. — Mūsu valstībā zemākajam nav tiesības uzdot jautājumus augstākajiem.
Rufu Bilānu sāka kutināt senā uzpūtība. Viņš gribēja lepni iebilst, ka augšējā pasaulē ieņēmis ļoti augstu stāvokli, bet noklusēja.
«Kā redzams, te jāpaļaujas tikai uz savām acīm un ausīm,» nodomāja Bilāns un sāka uzmanīgi visu apskatīt.
Viņš redzēja daudz ko interesantu. Ceļš veda caur laukiem, šur tur izlocīdamies ap pakalniem. To iejoza ceļmalās salikti, spilgti zaļos, zilos un sudrabotos toņos nokrāsoti stabiņi. Un cik patīkami bija acīm apstāties pie tiem pēc blāvajām, drūmajām pazemes krāsām .. .
Kādā ceļam pieguļošā laukā patlaban ara. Milzīgā arklā bija iejūgts sešķepains zvērs. Lempīgi soļodams, tas viegli vilka arklu, kura lemesis atšķēla platas zemes sloksnes. Aiz arkla soļoja arājs audekla blūzē, uzlocītām biksēm, kailām kājām. Galvā tam bija zaļa mice ar pušķi galā. Otrs zemnieks vadāja Sešķepaini aiz pavadas, likdams tam apgriezties, kad arkls aizsniedza lauka robežu.