Reiz pie karaļa Bofaro atnāca gados pavecāks mednieks Kārums.

—      Jūsu augstība, — viņš teica, — arāji drīz dabūs galu no pārpūlēšanās. Es ieteiktu jūgt arklā Sešķepaiņus.

Karalis bija pārsteigts.

—       Bet viņi taču nokodīs arājus!

—      Es viņus apvaldīšu, — apgalvoja Kārums.—Tur, augšā, man ; znāca darīšana ar visbriesmīgākajiem nezvēriem. Un es vienr ēr tiku galā.

—      Nu, nu, tad rīkojies!—piekrita Bofaro.—Tev droši vien vajadzīgi palīgi?

—      Jā,—teica mednieks.—Tomēr es šajā darbā iesaistīšu ne tikai ļaudis, bet arī pūķus.

Karali tas atkal pārsteidza, bet Kārums mierīgi paskaidroja:

—      Redziet, mēs, cilvēki, esam vājāki par Sešķepaiņiem un lidojošām ķirzakām, bet mums ir saprāts, kura trūkst šiem zvēriem. Es savaldīšu Sešķepaiņus ar pūķu palīdzību, bet turēt pūķus paklausībā man palīdzēs Sešķepaiņi.

Kārums ķērās pie darba. Viņa cilvēki noķēra mazos pūķīšus, tikko tie bija izšķīlušies no olām. Kopš pirmās dienas uzauguši pie cilvēkiem, tie kļuva paklausīgi, un ar viņu palīdzību Karu- mam izdevās sagūstīt pirmo Sešķepaiņu grupu.