Sākumā visi, protams, pieņēma, ka šeit iejau-kta sieviete. Kad pazudušā darba biedri un policijas ierēdņi no viņa sievas uzzināja, ka viņš aizbraucis vākt kukaiņus savai kolekcijai, tie bija pat mazliet vīlušies. Tik tiešām, stiept sev līdzi burku ar ciānkāliju, kukaiņu ķeramo tīkliņu — un visu tikai tālab, lai nevienam neienāktu prātā, ka viņš aizbēdzis kopā ar sievieti, — tā jau par daudz liela izlikšanās. Bet galvenais — stacijas kalpotājs darīja zināmu, ka šajā dienā S. stacijā no vilciena izkāpis vīrietis tādā kā alpīnista apģērbā, viņam krustiski pār plecu karājusies koka kaste, kāda parasti ir māksliniekiem, un pla- kanpudele; viņš, stacijas kalpotājs, skaidri atceroties, ka šis cilvēks bijis gluži viens. Tā arī šis pieņēmums atkrita.
Uzradās versija par pašnāvību aiz mizantropiskiem iemesliem. To izteica kāds darba biedrs, liels psihoanalīzes cienītājs. Pēc viņa domām, jau pats fakts, ka pieaudzis cilvēks spēj aizrauties ar tādu niekkalbību kā dažādu kukaiņu kolekcionēšanu, liecina par psihisku nepilnvērtību. Nereti pat bērnu, kam piemīt pārliecīga noslieksme uz kukaiņu kolekcionēšanu, apdraud Edipa komplekss. Lai kaut kā kompensētu neapmierinātās tieksmes, viņš ar baudu iedur kniepadatu beigtajā kukainī, kurš tik un tā nevar nekur aizbēgt.