Kopā ar tām viņš atveda arī vēstis par Flosiju. Viņš stāstīja, ka sastapis to Sešdesmitās Jūdzes pasta stacijā, gan cilvēki, gan suņi sveiki un veseli, un sestdien Flosija būšot klāt, varot droši tam ticēt. Misis Epingvela, to izdzirdusi, jutās gaužām atvieglota. Floids Vanderlips pašreiz atrodas tālu, Bonanzas augštecē, viņa nodomāja, un, pirms grieķiete pagūs viņu no jauna sapīt savos valgos, līgava būs klāt. Taču tajā pašā dienā misis Epingvelas milzīgajam bernardīnietim, kas varonīgi sargāja lieveni pie parādes durvīm, uzklupa vesels bars izbadējušos suņu, kuri siroja apkārt, meklēdami barību. Vienā mirklī ādaini sakrita milzenim virsū un sāka to plosīt, līdz divi ar cirvjiem apbruņojušies vīri nabagu paglāba. Ja palīgi būtu piesteigušies kaut pusminūti vēlāk, bernardīnietis droši vien būtu saplēsts gabalos un uzbrucēji būtu to aprijuši, bet tagad viss izvērsās citādi un mājas sargs tika cauri ar dažiem ievainojumiem. Tūliņ atsauca Sitku Cārliju, un viņam vajadzēja labu brīdi nojēgties ar suņa priekš- ķepu, kas sekundes daļiņu par ilgu bija atradusies cita suņa rīklē. Kad indiānis, piojām pozdamies, jau mauca rokā dūraiņus, valodas novirzījās uz Flosiju un tātad, protams, arī uz «to… ē… drausmīgo personu». Sitkam Cārlijam nejauši paspruka, ka tā sataisījusies šonakt kopā ar Floidu Vanderlipu doties braucienā pa Jukoņu uz leju; viņš vēl piebilda, ka tāda gadalaikā ceļā varot visādi gadīties.
Nu misis Epingvela nosodīja Fredu vēl bargāk. Uzrakstījusi zīmīti, viņa to nosūtīja Floidam Vanderlipam ar vēstnesi, kuram adresātu vajadzēja sagaidīt pie Bonanzas grīvas. Otrs vēstnesis ar zīmīti no Fredas gaidīja tajā pašā stratēģiskajā punktā. Tā Floids Vanderlips, kas suņu pajūgā bezrūpīgi traucās dziestošajā dienas gaismā pa Bonanzu uz leju, saņēma abas vēstulītes reizē. Fredas zīmīti viņš saplēsa nelasītu. Nē, pie Fredas viņš nebrauks. Šovakar viņam svarīgākas darīšanas. Turklāt par Fredu vispār vairs nevar būt ne runas.