
— Atved suņus tieši pusnaktī pie āliņģa aiz slimnīcas. Pieraugi, ka nenokavējies, — viņš piekodināja Sitkam Cārlijam, kas bija iegriezies, lai pateiktu, ka no pilna komplekta trūkstot tikai viena suņa un ka arī to atvedīšot apmēram pēc stundas.
— Se zutenis. Svari ir, raug, tur. Nosver pats smilšu, cik vajag, un nekavē mani. Man jāpošas uz balli.
Sitka Cārlijs nosvēra sev atalgojuma tiesu un devās projām, pie viena aiznesdams vēstulīti Lorēnai Lisnaji; vēstulē, ka viņš pareizi uzminēja, bija atgādināta tikšanās pie āliņģa aiz slimnīcas tieši pusnaktī.
IVFreda pa divi lāgi sūtīja ziņnešus uz Kazarmām, kur dejošana jau gaja pilnā sparā, bet abas reizes tie atgriezās bez atbildes. Tad Freda izdarīja to, ko spēja vienīgi viņa, — uzvilka savu lepno kažoku, uzlika masku un brauca uz balli pati. Jāpiebilst, ka «ierēdņiem» sakarā ar balli bija ne pārāk oriģināla, bet sena ieraša. Vispār diezgan prātīgs pasākums, jo tas pasargāja viņu sievas un meitas no satikšanās ar nevēlamām personām un garantēja stingru atlasi smalkākās sabiedrības izpriecās. Katrā masku ballē iecēla īpašu komisiju, kuras locekļu vienīgais pienākums bija palūkoties zem katra ienācēja maskas, izņēmumus nedrīkstēja pieļaut.
