Tajā vakarā pie durvīm stāvēja Prinss. Viņš bija uz to spiestin piespiests un nebija vēl atguvies no pārsteiguma, ka ir piekritis stāties šajā postenī, riskējot pazaudēt pusi draugu tādēļ vien, lai izdabātu otrai pusei. Trīs vai četri no tiem, kurus viņš atteicās laist iekšā, bija cilvēki, ar kuriem viņš bija iepazinies raktuvēs vai ceļa, jauki puiši, kaut arī ne gluži piemēroti tik smalkai sabiedrībai. Prinss jau sāka gudrot, kā drīzāk aizlavīties no posteņa, kad pie apgaismotās ieejas pēkšņi parādījās sieviete. Freda! Viņš bija ar mieru apzvērēt, ka tā ir Freda, pat ja nepazītu kažokādas: pārāk labi viņš pazina lepni atmesto galvu. Lai nu ko, bet Fredu viņš nemūžam nebūtu gaidījis te ierodamies. Viņam bija licies, ka grieķiete ir gudrāka un negribēs piedzīvot kaunu, kad to aizraidīs no durvīm, vai arī, ja izdotos nepazītai iekļūt ballē, vajadzētu izciest citu sieviešu nicināšanu. Viņš tikai nogrozīja galvu un zem maskas pat nepaskatījās, jo pārāk labi pazina šo sievieti, lai kļūdītos. Taču viņa pati piegāja Prinsam pavisam tuvu klāt, strauji pacēla melno zīda masku un tikpat aši to atkal nolaida. Prinss tikai uz mirkli ieraudzīja grieķietes seju, taču šis mirklis viņam šķita bezgalīgs. Ne jau velti mēdza teikt, ka Freda rotaļājoties ar vīriešiem kā bērns ar ziepju burbuļiem. Ne viens, ne otrs nebilda ne vārda. Prinss pakāpas soli sānis, un pēc īsa brīža tuvumā stāvošie dzirdēja, kā viņš dedzīgi, bet nesakarīgi lūdzās, lai atbrīvojot viņu no pienākuma, kuru nespējot pildīt pēc labākās sirdsapziņas.