Sieviete — lokana, slaida un tomēr spēcīga, kā liecināja viņas elastīgās,' ritmiskās kustības, — visu laiku rosījās pa viesu baru, drīz apstādamās pie vienas grupas, drīz pavērodama citu. Vīrieši uzreiz pazina viņas zvērādas un jutās pārsteigti, turklāt tieši tie vīrieši, kurus būtu vajadzējis ievēlēt durvju apsargātāju komisijā; taču traci celt viņi negribēja. Pavisam citādi bija ar sievietēm. Tās parasti labak atceras ir otras sievietes augumu, ir gaitu, tādēļ uzreiz saprata, ka šī viešņa nepieder pie viņu aprindām; arī tādas kažokādas paziņu pulkā nebija redzētas. Un misis Makfī, nākdama ārā no zāles, kur jau bija uzklāti vakariņu galdi, pa zīda maskas spraugu pamanīja liesmainu, apkārt klīstošu skatienu un nodrebēja. Saņēmusi visus prātus kopā, viņa lūkoja atcerēties, kur šīs acis jau kādreiz redzējusi, un piepeši viņas priekšā iznira lepnā un dumpīgā grēciniece, kuru viņa, mācītāja sieva, reiz bez panākumiem bija centusies atgriezt uz patiesības šaurā ceļa.
Tā nu šī cildenā matrona, kvēlās, taisnīgās dusmās kūsādama, devās svešiniecei pa pēdām, bet pēdas viņu noveda pie misis Epingvelas un Floida Vanderlipa. Misis Epingvela tikko bija izbrīvējusi mirkli laika, lai aprunātos ar Vanderlipu. Viņa bija nolēmusi runāt skaidru valodu, jo Flosija tikpat kā klāt, un viņai jau bija uz mкles īsa, dzēlīga pamācība, kad pēkšņi trešā persona izjauca viņu sarunu. Zvērādās tērptā sieviete tūliņ pārņēma Vanderlipu savā ziņā, pirms tam piebilzdama: «Lūdzu, atvainojiet,» — bet misis Epingvela, konstatējusi, ka viņa šos vārdus izrunā ar jauku ārzemnieces akcentu, pieklājīgi pamāja un Jāva abiem atiet pāris soļu sānis.
Taču tajā pašā mirklī iznira bargā soģe misis Makfī izskatā un negaidot norāva sievietei masku.