Skaistu seju un zvērojošas acis ieraudzīja ziņkārīgie, mēmie liecinieki, bet par lieciniekiem kļuva visi. Floids Vanderlips galīgi apjuka. Pašreizējā situācija prasīja, lai vīrietis, kas ap­zinās savu vērtību, rīkotos, bet Floids mulsi minstinājās. Viņš pameta visapkārt bezpalīdzīgu skatienu. Misis Epingvela izskatījās bezgala pārsteigta. Viņa nekā nesa­prata. Visi gaidīja, ka misis Makfī paskaidros savu rīcību, un viņa arī nekavējās to darīt.

— Misis Epingvela, — viņa ierunājās spalgā ķeltietes balsī, — ļaujiet man to prieku iepazīstināt jūs ar Fredu Molufu. Mis Fredu Molufu, ja nekļūdos.

Freda neviļus pagriezās pret runātāju. Tagad, kad seja bija atsegta, viņai it kā sapnī šķita, ka stāv gluži kaila degošu acu un maskām aizklātu seju ielenkumā. Likās, viņu apstājis izsalkušu vilku bars, kuri tūliņ metīsies virsū. Bet varbūt barā ir arī kāds, kas viņu nožēlo, un šī doma lika viņai kļūt cietai un skarbai. Nē, tad jau la­bāk lai nicina. Šai sievietei bija stiprs gars, un, kaut arī, dzīdamās pakaļ medījumam, viņa bija nokļuvusi pašā vilku midzenī, kaut arī blakus stāvēja pati misis Eping­vela, viņai pat prātā neienāca atteikties no sava laupī­juma.

Šajā brīdī misis Epingvela izdarīja kaut ko pavisam neizprotamu. Tad paskat, kāda ir šī Freda, dejotāja, vī­riešu pazudinātāja; sieviete, kas viņu aizraidīja no savām namdurvīm. Misis Epingvela tomēr arī gaužām labi sa­prata, kāds briesmīgs kauns plosa valdonīgo sirdi, viņai šķita, ka pati ir izģērbta kaila šo ļaužu priekšā. Varbūt viņā pamodās anglosakšiem raksturīgā nepatika cīnīties ar nevienlīdzīgu pretinieku, vēlēšanās parādīt savu pašas spēku cīņā par šo vīrieti, bet varbūt tiklab viens, kā otrs; lai bijis kā būdams, viņa izdarīja kaut ko ļoti pārsteidzošu. Tiklīdz ieskanējās misis Makfī spalgā, ļaunā priekā aizrā­vusies balss un Freda neviļus pagriezās, misis Epingvela paskatījās uz dejotāju, noņēma masku un palocīja galvu par zīmi, ka ir ar mieru iepazīties.