Tikai vienu mirkli abas sievietes viena otru uzlūkoja, taču, gluži tāpat kā Prinsam pie ieejas, šis mirklis viņām šķita bezgalīgs. Viena — liesmaina, zvērojošām acīm, strupceļā iedzīta, nocietinātu sirdi, jau priekšlaikus izciez- dama neizbēgamo nicināšanu, apsmieklu, apvainojumus, kuriem pati sevi pakļāvusi, — skaists, svelmains, burzgu- ļojošs vulkāns. Otra — dzedra, mierīga, nosvērta, spēcīga savas tikumības apziņā, pašpārliecināta, nepiespiesta, bezkaislīga, neaizsniedzama — saltā marmorā izkalta skulptūra. Ja arī bezdibenis šķīra viņas vienu no otras, misis Epingvela negribēja likties to redzam. Viņa nejuta vajadzību pārsviest tam pāri laipu, nejuta vajadzību nokāpt no saviem augstumiem, lai tuvotos Fredai; ar visu savu būtni viņa izrādīja, ka uzskata otru sievieti par sev līdzīgu. Ar savu izturēšanos uzsvēra, ka vispirmām kārtam viņas abas ir sievietes. Un ar to viņa Fredu satracināja. Tas, protams, nebūtu noticis, ja Freda būtu vienkāršāka, bet grieķietes dvēsele bija jutīgs instruments un tādēļ prata ielauzties otra dvēselē līdz visslēptākajām dzīlēm. «Kādēļ jūs nepieturat sava tērpa stērbeles, lai tās man nepieskartos?» Freda gribēja šajā bezgalīgajā mirklī iekliegties. «Apvainojiet, apspļaudiet mani, tas būs žēl- sirdīgāk nekā šāda izturēšanās!» Freda notrīcēja. Nāsis viņai drebēja, tomēr viņa saņēmās un ar galvas mājienu atbildēja misis Epingvelas mājienam, tad pievērsās Van- derlipam.
— Ejam, Floid, — viņa ierunājās, — jūs man esat ļoti vajadzīgs.
— Kāda vel … — viņš grasījās iesaukties, tomēr laikus aprāvās, teikumu līdz galam neizteicis. Kur, velns parāvis, palikusi viņa atjauta? Vajadzēja arī nokļūt tik nejēdzīgā situācijā! Viņš ieklepojās, nokremsļojās, apjucis ierāva galvu platajos plecos un lūdzoši pavērās abās sievietēs.
— Piedodiet, vienu mirkli, vai es tomēr pirms tam vēl nevarētu parunat ar misteru Vanderlipu?
Misis Epingvelas klusā balss iedziedājās kā flauta, taču jautājuma intonācija pauda stingru gribu.