—   Tas ir, ē … mēs jau varam parunāties arī vēlāk. Rīt, misis Epingvela, jā, ja, rīt. Tā, man šķiet, būs vislabak.

Floids mierināja sevi ar domu: ja viņš paliks te, būs vēl ļaunāk. Turklāt viņam jāsteidzas uz satikšanos pie āliņģa aiz slimnīcas. Velns lai parauj! Izrādās, ka viņš Fredu nemaz nav pazinis! Apžilbinoša sieviete!

—   Esiet tik laipna un atdodiet manu masku, misis Makfī.

Misis Makfī bija ka uz mutes sista, bet masku tomēr atdeva.

—  Ar labu nakti, mis Molufa. — Pat uzvarēta misis Epingvela izturējās kā karaliene.

Arī Freda novēlēja labu nakti, kaut gan tikko noval­dījās, cik gauži vēlējās apkampt šīs sievietes ceļus un lugties piedošanu … nē, nevis piedošanu — kaut ko pa­visam citu, kas pašai nebija skaidrs, bet pēc kā sirds ne­prātīgi ilgojās.

Floids Vanderlips gribēja paņemt Fredu zem rokas, bet, tā kā viņa savu laupījumu bija izrāvusi vilku baram no rīkles, tad tās pašas jūtas, kas senlaiku valdniekiem lika piesiet uzvarētos pie triumfa ratiem, mudināja viņu doties uz izeju vienai; bet Floids Vanderlips, pūlēdamies atgūt dvēseles līdzsvaru, vilkās viņai aiz muguras.

Ārā spīvi sala. Ceļš meta līkumu, jānoiet bija vismaz ceturtdaļjūdzes; kamēr viņi gāja uz dejotājas māju, elpa sasalstot pārklāja ar sarmu Fredas uzacis un matus, bet Floidam kuplās ūsas tā apledoja, ka grūti bija vārdu iz­teikt. Ziemeļblāzmas zaļganajā gaismā varēja redzēt, ka ārā pie durvīm sasalis termometra dzīvsudraba stabiņš. Simtiem suņu žēlabaini gaudoja, sūdzot vienaldzīgajām zvaigznēm savas mūžsenās mokas un lūdzot palīdzību. Suņiem nebija kur paglābties no aukstuma, nebija nevie­nas paslēptuves, kur nolīst. Sals spiedās iekšā visur, bet suņi gulēja zem klajām debesīm, brīžam izstaipīdamies, atlaidinot skrējienā piepūlētos muskuļus un izgrūžot gari stieptu vilka kaucienu.