Ne namamate, ne viesis nesteidzās sākt sarunu. Kamēr kalpone iztīstīja Fredu no kažokiem, Floids Vanderlips piemeta krāsnī malku, bet, kad kalpone izgāja otrā istabā, viņš, pār dzelzs karsniņu pārliecies, joprojām vēl nopūlējas ap savām sasalušajām ūsām. Ticis ar šo darbu galā, viņš uztina smēķi un laiski sāka vērot Fredu kustamies smaržīgo dūmu lokos. Freda uzmeta zaglīgu skatienu pulkstenim. Līdz pusnaktij vēl pusstunda. I\ā ciemiņu aizturēt? Vai viņš apskaities? Vai labā omā? Kā pret viņu izturēties? Neba Freda šaubījās par sevi. Nē, nē. Kamēr Sitka Čārlijs un Devcro izdarīs to, kas katram no viņiem uzdots, viņa Floidu aizturēs, kaut vai vajadzētu piedraudēt ar revolveri.
Iespēju, kā viņu aizturēt, netrūka, un, tās apsverot, Freda sāka šo cilvēku aizvien dziļāk nicināt. Viņa atbalstīja galvu rokā, un prātā nāca pašas agrā jaunība, kas aprāvās tik sāpīgi un traģiski; viņa jau bezmaz dzīrās izstāstīt to Floidam, lai viņš gūtu mācību no viņas dzīves pieredzes. Ak dievs! Tikai vēl nelietīgāku radījumu nekā parastie divkājaiņi spētu atstāt vienaldzīgu šis stāsts, turklāt pastāstīts tā, kā to prastu Freda, bet… pie velna! Tik daudz viņš nav vērts; nav vērts to sāpju, ko šis stāsts sagādātu Fredai. Svece dega viņai aiz muguras, un, kamēr viņa kavējās atmiņās par pagātni, kas pašai šķita gan svēta, gan apkaunojoša, Floids tīksminājās ap viņas rožaino austiņu. To pamanījusi, Freda uzreiz saprata, kas darāms, un pagriezās pret Floidu profilā. Jāsaka, ka profils nebūt nebija no Fredas daiļuma niecīgākajām sastāvdaļām. Viņa, protams, nespēja pārvērst ne profilu, ne augumu, un pēc tā arī nebija nekādās vajadzības: kā viens, tā otrs bija apburošs; viņa tos bija izstudējusi un vajadzīgā brīdī prata parādīt vislabākajā aspektā.