Sveces liesma sāka plīvot. Fredas kustībās viedās iedzimta grā­cija, un tomēr, nokniebdama sarkani kvēlojošajai daktij nodegušo galu, ap kuru plaiksnīja dzeltena liesma, viņa centās kustībām piešķirt vēl lielāku vijību. Pēc tam viņa atkal atbalstīja galvu uz rokas un pavērās Floidā ar ap­cerīgu skatienu. Kurš vīrietis gan spētu palikt vienaldzīgs, kad daiļa sieviete viņu uzlūko tādām acīm!

Freda nesteidzās sākt valodas. Ja jau Floids pats ne­steidzas, lūdzu, viņa to neskubinās. Viņš jutās varen labi, vilkdams plaušās tīkamu dūmu un raudzīdamies Freda. Te bija omulīgi un silti, bet tur pie āliņģa sākās ceļš, pa kuru viņam drīz būs jāaizbrauc tumsā un salā. īstenībā vajadzētu uz Fredu dusmoties par traci, ko viņa sacēla, taču nezin kādēļ dusmoties nepavisam negribējās. Nekāda trača arī nebūtu bijis, ja nebūtu iejaukusies misis Makfī. Būtu viņš gubernators, tad vis nekavētos aplikt ar nodokļiem šo un tai līdzīgas sievas, tāpat visus sludinātājus un mācītājus, ņemtu no tiem ik gada ceturksni simt unces zelta smilšu. Freda neapšaubāmi izturējās kā īsta dāma … ne par matu sliktāk kā misis Epingvela. Viņam nebija bijis ne jausmas, cik labi šī meiča prot uzvesties. Vander- lips nesteidzīgi viņu vēroja, ik pa brīdim sastopoties ar viņas skatienu, taču pat nenojauta, ka dziļajā, nopietnajā skatienā slēpjas vēl dziļāks izsmiekls. Un, sasodīts, cik eleganti viņa ģērbjas! Interesanti, kāpēc tā viņu tik ne­atlaidīgi vēro. Arī varbūt sadomājusi kļūt par viņa sievu? Ļoti iespējams; nebūtu jau vienīgā, kas to vēlas. Turklāt viņai salīdzinājumā ar pārējām ir liela priekšrocība: skais­tums. Un jaunība; viņa ir jaunāka par Lorēnu Lisnaji. Viņai būs gadi divdesmit trīs divdesmit četri, nekādā ziņā ne vairāk kā divdesmit pieci. Un viņa nekad neaptaukosies. Uzreiz var redzēt. Par Lorēnu gan to nevar apgalvot. Tā droši vien kļuvusi krietni tuklāka nekā tajos laikos, kad vēl pozēja māksliniekiem. Ko nu! Gan jau viņš tai taukus nodzīs, kad dzīvos kopā.