Liks kāpt slēpēs un izbraukt suņiem taku. Tas ir pārbaudīts līdzeklis un vēl nekad nav pievīlis. Taču piepeši viņa domas aizklīda tālumā uz pili Vidusjūras krastā, kur pašas debesis aicināt aicina slinki pazvilnēt… Par ko tur pārvērtīsies Lorēna? Ne aukstuma, ne ceļojumu, ne bada, kas šeit, Ziemeļos, dzīvei piešķir dažādību. Lorēna kļūs vecāka, aizvien vecāka un ar katru dienu pieaudzēs vairāk tauku. Turpretī šī meiča, šī Freda… Viņš nopūtās, sirds dziļumos nožēlodams, ka nav piedzimis Turcijā, kur atļauta daudzsievība, un atkal atgriezās īstenībā — Aļaskā.

—   Nu? — viņš ierunājās.

Abi pulksteņrādītāji stāvēja vertikāli, rādīdami pus­nakti, un viņam bija pēdējais laiks doties ceļā uz āliņģi.

—   O! — Freda nopūtas tik vilinoši, ka Floidam sa­jūsmā aizrāvās elpa. Kad vīrietis pārliecinās, ka sieviete pilnīgi aizmirsusies, uz viņu raugoties, tad tam jābūt tipam ar zivs asinīm, lai stingri noturētu rokā šotes un, neapmiglotu skatienu uz priekšu veroties, noturētu viļņos pareizo kursu.

—   Es nupat domās sev jautāju, — ierunājās Floids, — kādēļ jūs gribējāt mani satikt. — To teicis, Floids pie­vilka krēslu pie galda, tuvāk viņai.

—   Floid, — viņa iesāka, neatlaidīgi lūkodamās tam acīs, — esmu nejēdzīgi nogurusi. Gribu braukt projām.

Nespēju vairs palikt te un gaidīt, kamēr upē izies ledus. Ja tūliņ netikšu projām, nomiršu. Nudien, nomiršu. Gribu visu pamest un braukt projām, tūliņ.

Mēmā aicinājumā viņa uzlika plaukstu uz viņa rokas, bet tā pagriezās un sagūstīja Fredas roku. «Paskat,» viņš nodomāja, «vēl viena karas kaklā. Lai Lorēna pasalst vien vēl brītiņu pie āliņģa, nekada vaina nebūs.»

—  Nu? — maigi un bikli šoreiz iejautājās Freda.

—   Nezinu, ko lai atbildu, — viņš aši attrauca, klusībā nospriezdams, ka notikumi attīstās straujāk, nekā bija gaidāms. — Freda, es pats to no visas sirds vēlētos. Jūs to it labi zināt. — Floids cieši paspieda viņas roku, plauk­sta pieglaudās plaukstai.