Bet Freda nebija to pelnījusi. Misis Epingvela bija zemojusies un gribējusi satikties ar viņu, izraidīto, bet Freda, stingri ievērojot sava iepriekšējā stāvokļa tradīcijas, šo tikšanos nepieļāva. Viņa ilgojās pielūgt tādu sievieti kā misis Epingvela, viņai nebūtu lielāka prieka kā uzņemt to savā mājā un kopā pasēdēt, kaut tikai stundiņu tāpat vien pasēdēt, bet viņa cienīja misis Epingvelu un cienīja pati sevi, lai arī neviens cits viņu necienīja, un tādēļ viņa sev aizliedza to, ko viskvēlāk vēlējās.
Freda vēl nebija atžirgusi no misis Makfī — garīdznieka sievas nesenā apciemojuma, kura metās viņai virsū kā dzīvs pārmetumu un draudu viesulis, tādēļ nespēja iedomāties, kāds iemesls varētu būt kapteiņa sievas vizītei. Freda nekādu sevišķu vainu neapzinājās, un sieviete, kas šoreiz bija klauvējusi pie durvīm, droši vien nedomāja par viņas dvēseles glābšanu. Kādēļ tā bija nākusi? Lai cik liela bija Fredas dabiskā ziņkāre, viņa tomēr nocietināja sirdi un, būdama lepna kā visi, kam nav ar ko lepoties, tagad savā istabā trīcēja kā meitene pēc mīļotā pirmajiem glāstiem. Misis Epingvela cieta, atgriezdamās uz savu māju kalnā, taču Freda cieta vēl vairāk, gultā čokurā sarāvusies, sausām acīm un apkaltušam lūpām.
Misis Epingvela pazina cilvēka dabu. Viņa centās visu izprast. Viņai nebija grūti atmest civilizētā cilvēka skatījumu un paraudzīties uz dzīvi no mežoņa viedokļa. Viņa zināja, ka izsalkušam sunim un cilvēkam, kas cieš badu, ir kaut kas kopīgs, un spēja saprast kā viena, tā otra izturēšanos līdzīgos apstākļos. Viņai sieviete vienmēr bija un palika sieviete, vienalga, vai tā tērpusies valdnieces mantijā vai ietinusies ubadzes skrandās; un Freda bija sieviete. Misis Epingvela nebūtu brīnījusies, ja dejotāja būtu viņu ielaidusi savā mājā un sagaidījusi kā līdzīga līdzīgu; nebūtu arī brīnījusies, ja būtu uzņemta ar šķietamu augstprātību, kāda piemīt sievietēm, kam nav īsta lepnuma.