Veselu mēnesi viss gaja pa vecam: misis Epingvela pūlējās nosargāt Floidu Vanderlipu līdz Flosijas atbraukšanai no grieķu dejotājas valdzinājumiem; Flosija jūdzi pēc jūdzes centās pieveikt grūto, nogurdinošo ceļu; Freda visiem spēkiem cīnījās ar izbijušo modeli; izbijušais modelis savukārt sasprindzināja nervus līdz pēdīgajam, lai iegūtu uzdomāto laupījumu; bet Floids Vanderlips ļoti pašapmierināts grozījās starp visām trim kā cilvēks, kas sevi iedomājies par otru donu Žuānu.
Viņš pats bija vainīgs, ka beidzot tomēr iekrita Lorēnas Lisnaji cilpā. Vīrieša ceļš uz sievietes sirdi reizēm ir tik dīvains, ka to nav viegli izprast; bet sievietes ceļš uz vīrieša sirdi vispār nav aptverams; neprātīgs būtu tas pareģis, kas uzdrošinātos nešaubīgi paredzēt, kā pavērsī- sies notikumi Floida Vanderlipa dzīvē tuvākajās dienās. Varbūt izbijušais modelis viņam patika tādēļ, ka bija skaists dzīvnieks; varbūt tā viņu valdzināja ar savu ter- gāšanu par Vecās Pasaules pilīm un prinčiem; lai nu būtu kā būdams, viņa bija apžilbinājusi Floidu Vanderlipu, kura dienas bija aizritējušas mežonīgā vientulībā, un beidzot tas padevas viņas plānam — kopā aizbraukt pa Jukonu uz leju un Četrdesmitajā Jūdzē bez lieka trokšņa salaulāties. Izšķīries par šo soli, Floids sarunāja pie Sitkas Cārlija suņus — ja ceļā dodas tāda sieviete kā Lorēna Lisnaji, tad nav ko domāt iztikt ar vienu pajūgu vien —, bet pēc tam aizbrauca uz Bonanzas augšteci, lai parūpētos par raktuvju uzraudzību viņa prombūtnes laikā.