Trīsdesmitjūdžu upē straume skrēja ātri un bija izgrauzusi ledu no apakšpuses, ledū rēgojās daudzi caurumi un plaisas, daudzās vietās plaiksnīja vajējs ūdens. Kādu dienu mēs panācām vīrieti, kad tas atpūtās, jo, kā jau paradis, no rīta bija aizgājis pa priekšu. Bet starp mums pletās vaļējs ūdens. Viņš bija tam apgājis apkārt pa ledus maliņām, kas bija pārāk šauras nartām. Tad mēs atradām ledus tiltu. Pasuka svēra maz un tālab gāja pirmā, šķērseniski turēdama rokās garu kārti gadījumam, ja iebruktu ledū. Bet viņa bija viegla, viņas sniegkurpes platas, un viņa pārgaja pāri. Tad viņa sauca suņus. Bet iiem nebija ne kārts, ne sniegkurpju, tie iebruka, un straume tos parāva zem ūdens. Es cieši turēju nartas no pakaļpuses, līdz iejūga siksnas pārtrūka un suņi paslīdēja zem ledus. Gaļas jau tiem bija maz, tomēr es biju rēķinājies, ka mēs pārtiksim no tiem veselu nedēļu, un nu tie bija pagalam.
Nākamajā rīiā es visu pārtiku, kuras bija ļoti maz, sadalīju trīs daļās. Es teicu Garajam Džefam, ka viņš var turēties kopā ar mums vai arī ne, kā nu patīk, jo mēs tagad ceļosim viegli un ātri.