Bet viņš pacēla balsi, vaimanādams par savām vāšainajām kājām un savām ciešanām, un skarbiem vārdiem nopaļāja mani. Pasu- kas kājas arī bija vāšainas, un manas kājas bija vā- šainas — ai, vēl daudz vairāk nekā Garajam Džefam, jo mēs visu laiku pūlējāmies kopā ar suņiem un par visu gādājam. Garais Džefs zvērēja, ka miršot, ja būšot 110 jauna jādodas ceļā; tālab Pasuka paņēma kažokādas segu, es katlu un cirvi, un mēs bijām gatavi ceļam. Taču viņa vēl paraudzījās uz vīrieša pārtikas tiesu un teica: «Aplam būtu izšķiest labu barību zīdainim. Labāk lai viņš mirst nost.» Es papurināju galvu un teicu nē, — kas reiz bijis biedrs, paliks biedrs vienmer. Tad viņa ierunājās par cilvēkiem Četrdesmitajā Jūdzē; tur esot daudz cilvēku un visi labi; un pavasarī tie skatīšoties manī un gaidīšot barību. Bet, kad es vēl arvien teicu nē, viņa aši izrāva pistoli man no jostas, un, kā brālis Betlzs teica, Garais Džefs nonāca Ābrama klēpī, pirms viņa laiks pienācis. Es rāju Pasuku par to; bet viņa nerādījās nemaz noskumusi un arī nenožēloja. Savā sirdī es jutu, ka viņai taisnība.
Sitka Čārlijs apklusa un atkal sāka mest ledus gabaliņus skalojamā pannā uz krāsniņas. Vīrieši cieta klusu, un pār muguru tiem skraidīja vēsas trīsas, klausoties, kā suni āra aukstumā skaļi izpauž savas ciešanas.