— Un dienu pēc dienas mēs gājām garam abu spoku naktsguļas vietām sniegā — Pasuka un es — un zinājām, ka vēl būsim laimīgi par tādām, pirms izdosies sasniegt Salos Ūdeņus. Tad mēs nonācām pie indiāņa, kas tāpat līdzinājās spokam, un seja tam bija vērsta pret Pelliju. Viņi neesot dalījušies godīgi, šis vīrs ar zēnu, tā teica indiānis, un viņam jau trīs dienas trūkstot miltu. Katru vakaru viņš trauciņā savārot mokasīnu strēmelītes un ēdot tās. Daudz jau no mokasīniem vairs nebija atlicis. Viņš bija piekrastes indiānis un visu to man pastāstīja ar Pasukas muti, jo tā prata viņa valodu. Viņš bija sve­šinieks pie Jukonas, arī ceļu viņš nezināja, bet seja viņam bija vērsta pret Pelliju. Cik tālu tā esot? Divi miegi? Desmit? Simt? — Viņš nezināja, tomēr gāja uz Pelliju. Bija jau par tālu, lai grieztos atpakaļ; viņam atlika tikai doties uz priekšu.

Viņš nelūdza ēdamo, jo labi redzēja, ka arī mēs esam pie gala. Pasuka paraudzījās uz šo vīrieti un tad uz mani, it kā svārstītos starp divējām domām, gluži kā irbju māte, kuras mazuļi briesmās. Tad es pagriezos pret viņu un teicu: «Šim vīram nokrāpta viņa tiesa. Vai lai dodu viņam kādu daļu no mūsu pārtikas?» Es redzēju, ka acīs Pasukai uzliesmoja straujš prieks; bet viņa ilgi vērās gan vīrietī, gan manī, mute viņai sakniebās cieši un skarbi, un viņa teica: «Nē. Sāļie Ūdeņi ir tālu, bet Nāve jau guļ un glūn.