Labāk lai Nāve ņem šo svešinieku un ļauj manam vīram Cārlijam iet garām.» Tā šis virs aiz­gāja Klusumā uz Pellijas pusi. Tonakt viņa raudāja. Ne­kad agrāk nebiju redzējis viņu raudam. Tas nevarēja būt no ugunskura dūmiem, jo malka bija sausa. Ta es tikai pabrīnījos par viņas bēdām un nodomāju, ka viņas sievie­tes sirds kļuvusi vāja no ceļa tumsības un no sāpēm.

Dzīve ir dīvaina. Daudz esmu par to domājis un ilgi prātojis, tomēr ik dienas tas dīvainība nevis mazinās, bet aug augumā. Kālab šīs ilgas dzīvot? Dzīve taču ir spēle, kurā neviens cilvēks nevar uzvarēt. Dzīvot nozīmē grūti strādāt un ciest sāpes, līdz Vecums mums smagi uzrau­šas plecos un mūsu rokas noslīgst izdzisušu ugunskuru aukstajos pelnos. Dzīvot ir grūti. Sāpēs bērniņš ievelk savu pirmo elpu, un sāpēs sirmgalvis izdveš savu pē­dējo, un visas cilvēka dienas ir pilnas moku un bēdu; to­mēr Nāves atplestajām rokām pretī viņš iet vilcinādamies un klupdams, galvu atpakaļ pavērsis un cīnīdamies līdz pēdējam. Bet Nāve ir laipna. Vienīgi Dzīve un viss, ko Dzīve sniedz, sagādā mums sāpes. Tomēr mēs mīlam Dzīvi un neieredzam Nāvi. Tas ir ļoti dīvaini.

Nākamajās dienās mēs runājām maz, Pasuka un es. Naktī gulējām sniegā kā miruši, bet no rīta devāmies savā ceļā un soļojām kā nedzīvi. Un apkārt viss bija miris.