Nebija ne balto irbju, ne vāveru, ne sniegkurpju tiusīšu— it nekā. Upe zem savas baltās segas neizdvesa ne skaņas. Koku dzīvības sula bija sastingusi salā. Un sametās tikpat auksts kā pašlaik; naktīs zvaigznes pienāca pavisam tuvu un kļuva lielas, tās trizuļoja un dejoja; un dienu saules stari žilbinādami ķircināja mūs tik ilgi, līdz mēs redzējām daudzas saules, bet gaiss viss liesmoja un dzirkstīja, un sniegs vizuļoja kā dimanta putekļi. Nebija ne dzīvas dvašas, ne skaņas, vienīgi griezīgais aukstums un Klusums. Kā jau teicu, mēs soļojām kā nedzīvi, it kā sapnī un dienas vairs neskaitījām. Tikai sejas mums bija vērstas pret Sāļajiem Ūdeņiem, mūsu dvēseles tiecās pēc Sāļajiem Ūdeņiem, un kājas mūs nesa uz Sāļajiem Ūdeņiem. Mēs ierīkojām apmetni pie Takhīnas, bet nezinājām to. Mūsu acis skatīja Baltā Zirga krāces, bet mēs neredzējām tās. Mūsu kājas mina Kanijonas pārceltuves vietu, bet nejuta to. Mēs nejūtām nekā. Bieži klūpam uz ceļa, bet arvien kritām ar seju pret Sāļajiem Ūdeņiem.
Mūsu pēdējā pārtika bija apēsta, un mēs bijām dalījušies godīgi, Pasuka un es, tomēr viņa klupa biežāk, un pie Karibu krustcelēm spēki viņu pameta. Tai rītā mēs gulējām zem vienīgās kažokadas segas un ceļu neuzsākām. Es biju nolēmis palikt turpat un Nāvi sagaidīt roku rokā ar Pasuku; jo es biju kļuvis vecs un izpratis, kas ir sievietes mīlestība.