Bez tam līdz Heinca misijai bija astoņ­desmit jūdzes, un starp mums un turieni lielais Cilkuta kalns augstu virs tālās mežu līnijas slēja savu negaisiem apvējoto galvu. Bet Pasuka runāja ar mani klusiņām, tā ka man vajadzēja piespiest ausi pie viņas lūpām, lai spētu sadzirdēt. Un tagad, tāpēc ka vairs nebija jābaidās manu dusmu, viņa izteica visu, kas uz sirds, stāstīja par savu mīlestību un vēl daudz ko citu, ko es nemaz nespēju sa­prast.

Un viņa teica: «Tu esi mans vīrs, Cārlij, un es biju tev laba sieva. Un visas šīs dienas, kad es kūru tev ugunskura un vārīju tev ēdienu, un baroju tavus suņus, un cilāju airi vai ieminu taku, es nesūdzējos. Es arī ne­teicu, ka mana tēva teltī bija vairāk siltuma vai ka Cii - ketā bija vairāk barības. Kad tu runāji, es klausījos, kad tu pavēlēji, es paklausīju. Vai nav tā, Cārlij?»

Un es atbildēju: «Jā, tā tas ir.»

Un viņa teica: «Kad tu pirmoreiz atnāci uz Cilketu, tu pat nepaskatījies manī, bet nopirki mani, kā pērk suni, un aizvedi projām, tad mana sirds bija cieta pret tevi, pilna ar rūgtumu un bailēm. Bet tas bija jau sen. Jo tu biji laipns pret mani, Cārlij, tāpat kā labs cilvēks ir laipns pret savu suni. Tava sirds bija auksta, un man tajā ne­bija vietas; tomēr tu dalījies ar mani godīgi, un tavi ceļi bija taisni. Un es biju pie tevis, kad tu darīji drosmīgus darbus un vadīji pārdrošus pasākumus, es salīdzināju tevi ar citu cilšu vīriešiem un redzēju tevi stāvam starp tiem pilnā godā, tavi vārdi bija gudri, un tava mēle runāja patiesību.