Un es sāku lepoties ar tevi, līdz pēdīgi notika tā, ka tu piepildīji visu manu sirdi un manas domas bija vairs tikai par tevi. Tu biji kā saule vasaras vidū, kad tās zeltainā taka ved apaļā lokā un nekad neatstāj de­besis. Lai kurp metu acis, es visur redzēju sauli. Bet tava sirds vienmēr bija auksta, Cārlij, un man tajā ne­bija vietas.»

Un es teicu: «Tā tas ir. Tā bija auksta, un tajā ne­bija vietas. Bet tas ir pagājis. Tagad mana sirds ir kā kupena pavasarī, kad saule atgriezusies. Manā sirdī sniegi strauji kūst un plok, urdz tekoši ūdeņi, plaukst zaļi pum­puri un dīgst asni. Tajā dūko baltās irbes un dzied sar­kankrūtīši, tur skan mūzika, jo ziemas vara ir salauzta, Pasuka, un es esmu izpratis, kas ir sievietes mīlestība.»

Viņa pasmaidīja un pavirzījās tuvāk, lai ciešāk man piespiestos. Un viņa teica: «Es esmu laimīga.» Pēc tam viņa ilgu laiku gulēja klusu, maigi elpodama, galvu no­guldījusi man uz krūtīm. Tad viņa iečukstējās: «Šeit taka izbeidzas, un es esmu nogurusi. Bet vispirms man jārunā par ko citu. Sen, sen, kad es vēl biju meitene Čilketā, es viena pati rotaļājos starp ādas aizkaru starpsienām sava tēva teltī, jo vīri bija medībās un sievietes ar zēniem aizgājušas pārvest gaļu. Tas notika pavasarī, un es biju viena pati. Liels, brūns lācis, tikko pamodies no ziemas miega, izbadojies tā, ka āda aiz kārnuma kā lupata karā­jās tam ap kauliem, pabāza galvu teltī un teica: «Uf!»

Mans brālis patlaban skrēja atpakaļ ar pirmo gaļas ve­zumu.