— Apveliet viņu apkārt! — Betlzs norīkoja. — Krampji rauj.
Un tūdaļ pusducis labvēlīgu biedru ar labi domātu ne- saudzību uzrāva viņu augšā un dunkādami un pauksnī- dami apsvieda apkārt.
— Nolādētais sniega ceļš, — tas nomurmināja jau rāmāk, nomezdams kažokus un pieceldamies sēdus. — Esmu apbraukājis visu pasauli, esmu rūdījies visādos ceļu ceļos; bet tad atkūlos uz šo dieva pamesto zemi, un nu izrādās, ka esmu tikai vājš mīkstčaulis, kurā pat ne smakas nav no vīrestības. — Viņš sakumis pietupās pie krāsniņas un uztina smēķi. — Ak nu, es jau nečīkstu. Es jau varu norīt šo rūgto malku, varu norīt; es tikai gluži godīgi kaunos pats par sevi, tas ir viss. Āre nu, nostaigājis draņķa trīsdesmit jūdzes, esmu jau tā nogājies, tik stīvs un izmur- dzits ka tāds deģenerējies tējas sūcējs pēc piecu jūdžu pastaigas pa lauku lielceļu. Pē! Taisni nelabi sametas. Vai ir kāds sērkociņš?
— Negražojies nu, puikiņ! — Betlzs pasniedza prasīto sērkociņu un sāka runāt tēvišķi pamācoši. — Papūlies nepadoties! Nelāga jušanās? Vai ta es neatgādājos pirmo reizi, kad pats laidos sniega ceļā! Stīvs? Esmu pieredzējis laiku, kad desmit minūtes pagāja, kamēr pacēlu muti no ūdens palts un pietrausos kājas — katra cīpsliņa sāp un smeldz, ka vai gals klāt.