Krampji? Pats biju sameties tā­dos mezglos, ka vai puse dienas pagāja, kamēr mani at- mežģīja. Tu priekš saviem gadiem esi puika uz goda, un tev ir īstais ķēriens. Nebūs ne gads apkārt, kad tu mūs visus, vecos bukus, sitīsi pušu jebkurā brīdī. Un visla­bākais ir tas, ka tavā raksturā nav tauku āderes, kas dažu labu dūšīgu vīru aizraidījusi Ābrama klēpī, pirms vel pienācis īstais laiks un īstā reize.

—   Tauku āderes?

—   Jā. Tā izpūš cilvēku resnumā. Ne jau lielākie vīri ir tie stiprākie, ja runa ir par sniega ceļu.

—   Nekad neesmu ko tādu dzirdējis.

—   Nekad neesi dzirdējis? Nu tas tak ir pats par sevi saprotams un visiem sen zināms, tāpēc par to vairs i mutes nedzesē. Tie resnvēderi ir labi gan, kad darbiņš darāms aši un dūšīgi, tomēr izturības viņiem nav ne tik, cik melns aiz naga; izturība un resnums nemēdz biedros turēties. Bet, āre, tie sīkie, sīkstie vīreļi, tie gan tev, ja ķērušies pie lietas, neatlaidīsies, kā izkāmējis suns no kaula. Nu nē, lai tad velns par stenderi paliek, bet lie­lajiem resnajiem tādas dukas iekšā nav.

—   Pie vella! — iemaisījās Luijs Savojs. — Tas ir tā, kā tu saki, nudēn! Es pazin vīru, kas bij lēls kā bifēls. Ar viņu pa Sēra strauta krastu gāja mazs vīrs, Lons Makfeins. Jūs zināt to Lonu Makfeinu, to mazo īru ar sarkanēm mātēm un kurs vēnmēr smīn.