Un viņi gāja un gāja, un gāja visu cauru dēnu un visu cauru nakti. Un lelais vīrs drīz pēkusa loti, vins apgūla snēgā un palika. Un mazais vīrs vilka lēlo vīru, un tas brēca tāpat kā … nu, kā jūs sakāt… ah, jūs sakāt — kā bērns. Un mazais vīrs velk un velk, un velk, atpūšas, garu laiku, garu ceļu, velk lēlo vīru ēkšā manā būdā. Trīs dēnas, tad tik vins līda ārā no manām segām. Nekad es nav tik lēlu tēviņu redzējis. Nē, nekad. Vinā bīj tas, kā tu saki, — tauku ādere. Goda vārds.

—   Bet kā tad Akselis Gundersons, — ierunājās Prinss. Lielais skandināvietis, kura bojā eju aizēnoja tik traģiski apstākļi, bija atstājis dziļu ietekmi uz raktuvju inženieri. — Viņš guļ kaut kur tur, tajā pusē. — Prinss nenoteiktā virzienā pavēcināja roku pret noslēpumainajiem austru­miem.

—   Garākais vīrs, kāds vien jel kad nācis no Sāļajiem Ūdeņiem, viņš varēja noskriet briedi, ja tik labi saņē­mās, — Betlzs papildinaja. — Bet viņš ir tas slavenais izņēmums, kas apstiprina likumu. Āre, viņa sievišķis Unga — tā nesvēra vairāk par simt un desmit mārciņām, tīrie muskuļi, nevienas liekas unces. Lai cik šis bija dū­šīgs, viņai iekšēja spēka bija kudī vairāk, viņa par to rū­pējās un vēl palīdzēja šim, kad tik vien varēja. Nav gan nekā virs zemes, ne zemē iekšā, ne zemes apakšā, ko viņa nebūtu bijusi ar mieru izdarīt.