— Bet viņa to mīlēja, — inženieris iebilda.
— Tas nav tas. Tas ir …
— Redziet, brāļi, — iejaucās Sitka Cārlijs, kas sēdēja uz pārtikas kastes, — jūs te runājat par tauku āderi, kas pilda lielu vīru muskuļus, par sieviešu spēku un mīlestību, un jus runājat pareizi; bet man prātā lietas, kas notika, kad zeme vēl bija jauna un cilvēku pavardi talu cits no cita kā zvaigznes debesīs. Toreiz man nācās sastapties ar garu vīru, ar tauku āderi un ar sievieti. Sieviete bija sīciņa; bet sirds tai bija lielāka nekā tā vīra vērša sirds, un viņai bija spēks. Mēs nogājām smagu ceļu, līdz pat Sāļajiem Ūdeņiem, aukstums bija spalgs, sniegs dziļš un bads liels. Bet sievietes mīlestība bija dižena mīlestība — vairak par to cilvēks nekā nevar pateikt.
Viņš apklusa, ar cirvīti robīdams ledus gabaliņus no lielā bluķa, kas stāvēja līdzās. Tos viņš iemeta zelta skalojamā pannā uz krāsniņas, kur kusa dzeramais ūdens. Vīrieši saspiedās tuvāk, un krampju mocītais velti meklēja ērtāku stāvokli savam stīvajam ķermenim.
— Brāļi, manas asinis ir sarkanas kā sivašiem, bet sirds man ir balta. No sava tēva grēkiem esmu mantojis asinis, bet no savu draugu tikumiem — sirdi. Liela patiesība nāca pār mani, kad biju vēl mazs zēns. Es mācījos saprast, ka jūsu ciltij un jums ir atdota zeme, ka sivaši nevar stāties jums pretī, ka tiem jāiznīkst aukstumā tāpat kā karibu un lācim.