Tāpēc atnācu siltumā un sēdos jūsu vidū, pie jūsu pavardiem, un ņemiet vērā, es kļuvu viens no jūsējiem. Es savā laikā esmu redzējis daudz. Esmu uz­zinājis dīvainas lietas un tālos ceļos bieži ticies ar dažādu cilšu ļaudīm. Un tālab es tagad ar jūsu mērauklu mē­roju darbus, pēc jūsu uzskatiem spriežu par cilvēkiem un domāju jūsu domas. Tāpēc, ja arī runāšu skarbi par kādu no jūsu tautas, es zinu, ka jūs to nesapratīsiet aplam, un, ja runāšu cildeni par kādu no sava tēva cilts ļaudīm, jūs vis nesacīsiet: «Sitka Carlijs ir sivašs, viņa acis skata greizi, un uz viņa mēles nav godīguma.» Vai tas nav tā?

Dobji nogrudzinādamies, apkārtējie vēlīgi piekrita.

— Sievieti sauca par Pasuku. Es viņu godīgā ce|ā no­pirku no viņas cilts, kas bija piekrastes ļaudis, viņu Cii- ketas totēms atradās jūrmalā kādas sālsūdens attekas galā. Mana sirds netiecās pēc šīs sievietes, mani nepie- vilka viņas izskats. Jo viņa, acu nepaceldama, raudzījās zemē un bija bikla un bailīga, kādas mēdz būt meitenes, kad tās iemestas rokās svešiniekam, kuru nekad agrāk nav redzējušas. Kā jau teicu, manā sirdī nebija stūrīša, kur viņai iespraukties, jo manu prātu aizņēma liels ceļojums; man vajadzēja kāda, kas barotu manus suņus un man līdzās cilātu airi garajās upju brauciena dienās. Ar vienu segu pietiek, ko apsegties diviem; tāpēc es izvēlējos Pa­suku.

Vai es vēl netiku teicis, ka biju valdības dienestā? Ja arī ne, ir tomēr labāk, ka jūs to zināt.