Tālab mani uzņēma uz kara kuģa kopā ar nartām, suņiem un sažāvētu pār­tiku, un man līdzi nāca Pasuka. Mēs braucām uz zieme­ļiem, uz Beringa jūras ziemas ledāju robežu, kur mūs izcēla malā — mani, Pasuku un suņus. Es saņēmu arī naudu no valdības, jo biju tās dienestā, to zemju kartes, kuras cilvēka acs nekad nav skatījusi, un vēl ziņojumus. Sie ziņojumi bija aizzīmogoti un prasmīgi nodrošināti pret vēju un sniegu, un man vajadzēja tos iznēsāt pa Arktikas vaļu mednieku kuģiem, kas, ledū ieslēgti, gulēja pie lie­lās Makenzij as. Nav vairs otras tik lielas upes, ja vien nemin mūsu pašu Jukonu, kas ir visu upju māte.

Tas viss īstenībā nav vajadzīgs ne šim, ne tam, jo mans stāsts nebūs ne par vaļu mednieku kuģiem, ne arī par ziemu, kādu pārlaidu ledus kalnos pie Makenzijas. Pēc tam pavasara pusē, kad dienas sāka stiepties garumā un virs sniega uzradās sērsna, mēs devāmies uz dienvi­diem, Pasuka un es, uz Jukonas novadiem. Smags bija ce­ļojums, bet saule rādīja ceļu mūsu kājām. Toreiz tā bija tukša zeme, kā jau es teicu, un mēs cīnījāmies augšup pret straumi gan ar kārtīm, gan airiem, līdz nonācām pie Četrdesmitās Jūdzes. Būtu bijis patīkami atkal skatīt baltas sejas, tāpēc mēs izkāpām krastā. Bet tā ziema bija grūta ziema. Tumsa un sals gula pār mums, un tiem līdzi nāca bads. Katram cilvēkam sabiedrības aģents bija iz­sniedzis četrdesmit mārciņu miltu un divdesmit mārciņu žāvētas cūkgaļas. Pupu nebija. Suņi gaudoja bez mitas, visur bija redzami ierāvušies vēderi un iekritušas sejas, un stiprie vīri kļuva vārgi, bet vārgie nomira. Daudzi slimoja ar skorbutu.