Gribot negribot jāuznirst lēnītēm: ja dosies augšup strauji, viss rumpis izšķīdīs gabalu gabalos. Tāpēc aizrit trīs mēneši, kamēr uznirst un vēl tikpat dienās aukstā ūdenī veicams ceļa gabals, kas dinozauru šķir no bākas. Beidzot viņš ir šeit — Džonij, āre, tur, naktī, — vislielākais briesmo­nis, kāds vien dzīvojis virs Zemes. Ir arī augsta bāka, kas viņu aicinājusi, tikpat garš kakls rēgojas no ūdens, un, viņam liekas, zem bākas ir arī tāds pats rumpis, bet galvenais — bākai gluži tāda pati balss kā nezvēram. Džonij, vai saproti, tagad tu saproti?

Sirēna rēca atkal.

Nezvērs atsaucās.

Es redzēju visu, es sapratu visu: miljoniem gadu pagā­juši vientuļās gaidās — kad, kad- atgriezīsies tas, kurš ne­kādi negrib atgriezties? Miljoniem gadu ilga vientulība jūras dzelmeņos, bezgala daudzi gadsimti Bezdibeni, pie debesīm vairs nav lidojošo zvīņnešu, kontinentos purvi izžuvuši, le- muri un zobenzobu tīģeri nodzīvojuši savu mūžu un iestrē­guši asfalta lāmās, pakalnos kā baltas skudras rosās cilvēki.

Sirēnas rēciens.

— Pērngad, — Makdans sacīja, — šis nezvērs visu nakti peldēja pa jūru, apli aiz apļa, apli aiz apļa. Tuvāk nerādī­jās — laikam šaubījās. Varbūt baidījās. Un dusmojās: tas nav nekāds joks tik tālu atpeldēt! Otrā rītā migla pēkšņi izklīda, uzlēca spoža saule, debess bija zila kā uz bildes. Briesmonis devās projām no siltuma un klusuma, aizpeldēja un neatgriezās. Man šķiet — visu gadu šis dzīvnieks tikai domājis, lauzījis galvu …