Visu to dienu Makdanu kaut kas satrauca, bet viņš neteica, kas īsti. ■— Lai gan mums ir visvisādi mehānismi un tā sauktie submarīni, taču paies vēl desmittūkstoš gadsimtu, iekām varēsim soļot pa zemūdens valstību, ieradīsimies nogrimušajā pasaulē un izjutīsim istas bailes. Padomāsim tikai: tur, dzelmeņos, ar­vien vēl ir trīssimttūkstošais gads pirms mūsu ēras! Mēs te plātāmies un ālējamies, ņemam nost cits citam zemi, cērtam nost cits citam galvu, bet viņi dzīvo saltajā, dziļdziļajā dzelmē, divpadsmit jūdzes zem okeāna līmeņa, un ir tikpat veci kā komētas aste.

—   Tiesa kas tiesa, tur ir sena pasaale.

—   Iesim. Man tev kaut kas jāpasaka, tagad ir īstais laiks.

Soļodami, runādamies bez steigas noskaitījām astoņdesmit

pakāpienus. Augšā Makdans izslēdza iekšējo apgaismojumu, lai nekas neatspoguļotos biezajos stiklos. Bākas milzīgā acs dūkdama viegli griezās uz ieziestās ass. Ik pēc katrām piec­padsmit sekundēm nenogurdama rēca Sirēna.

—   Patiešām, gluži kā zvērs. — Makdans pamāja ar galvu savām domām. — Naktī gaudo liels, vientuļš zvērs. Tup uz kādu desmit miljardu gadu robežas un rēc Dzelmē: «Esmu šeit, esmu šeit, esmu šeit…» Un Dzelme atbild — jā, jā, atbild! Džonij, tu šeit esi jau trīs mēnešus, pienācis laiks tevi brīdināt. Saproti, — Makdans vērīgi raudzījās tumsā un miglā, — šinī gadalaikā pie bākas ierodas ciemiņš.