—   Vai zivju bari, par kuriem tu stāstīji?

—   Nē, nevis zivis, bet kas cits. Nestāstīju tev tāpēc, ka baidījos — noturēsi mani par prātā jukušu. Taču ilgāk gaidīt nevar: ja pagājušajā gadā kalendārā esmu izdarījis pareizu atzīmi, tad šonakt tas nezvērs būs klāt. Neko sīkāk nestās­tīšu — pats redzēsi. Sēdi šeit! Ja gribi, no rīta sakravā savas mantiņas, kāp kuterī un dodies uz Lielo zemi, iesēdies savā mašīnā zemes raga piestātnē, aizlaid uz kādu pilsētiņu, nak­tīs dedzini gaismu, — neko tev nejautāšu, neko nepārmetīšu. Šeit tas atkārtojas jau trīs gadus, un pirmoreiz es šeit ne­esmu viens — būs otrs, kas apliecina. Bet tagad skaties un gaidi.

Aizritēja pusstunda, retumis čukstus pārmijām dažus vār­dus. Beidzot gaidīdami nogurām, un Makdans uzticēja man savas pārdomas. Par Sirēnu viņam bija vesela teorija.

—   Reiz, pirms daudziem gadiem, aukstā, drūmā krastā ieradās cilvēks, apstājās un, klausīdamies okeāna dunoņā, teica: «Mums vajadzīgs balss, kas trauktu pāri ūdeņiem un brīdinātu kuģus; es tādu balsi radīšu. Es radīšu balsi, kas līdzīga balsij, kura skanējusi visos gadsimtos un miglās, kādas jebkad bijušas; šī balss būs kā tukša gulta, kas tev blakus cauru nakti, kā neapdzīvota māja, kad durvis atvēr­tas, kā koki ar kailiem zariem rudenī. Balss, kas līdzīga putnu balsij, kuri klaigādami lido uz dienvidiem, kas līdzīga novembra vējam un bangotnei pie skarbu, drūmu krastu klintīm.