Es radīšu tik vientuļu balsi, ka to nevarēs nesaklau­sīt, un jebkurš, kas to sadzirdēs, elsodams raudās savā sirdī — pavarda liesmas šķitīs vēl karstākas, un cilvēki tālās pilsētās sacīs: «Labi, ka mēs esam mājās.» Es radīšu balsi, izgatavošu mehānismu, to nosauks par Sirēnu, un ikviens, kas to dzirdēs, izpratīs, cik lielas ir mūžības skumjas un cik īsas dzīves gaitas.»

Sirēna rēca.

—   Es šo stāstu izdomāju, — Makdans klusi sacīja, — lai izskaidrotu, kāpēc viņš katru gadu peld uz bāku. Man lie­kas — viņš ierodas, paklausot bākas balss aicinājumam…

—   Bet… — es ierunājos.

—   Cssst! — Makdans mani pārtrauca. — Paskaties!

Viņš pamāja turp, kur pletās jūra.

Kaut kas peldēja šurp, uz bāku.

Nakts, kā jau es teicu, bija gadījusies ļoti dzestra, aug­stajā tornī mēs salām, gaisma uzliesmoja un dzisa, bet Sirēna tikai rēca, rēca cauri miglas mutuļiem. Varējām redzēt slikti un tikai nelielā attālumā, bet, lai nu būtu kā

būdams, lejā bija jūra, jūra, kas slīd pa naksnīgo zemi, pla­kana, klusa, krāsā pelēkām dūņām līdzīga, te augšā bijām mēs divi, vieni paši garajā tornī, un tur tālē vispirms sīkas ņirbas, pēc tam vilnis, kaupre, milzīgs mutulis, nedaudz putu. Un pēkšņi virs aukstā jūras klaida — galva, liela, melna galva ar milzīgām acīm un kakls.