Pēc tam. nē, nevis rumpis, bet atkal kakls, vēl un vēl! Četrdesmit pēdu aug­stumā virs līmeņa rēgojās galva uz glīta, tieva, melna kakla. Tikai pēc tam no juras bezdibeņa iznira rumpis — gluži ka melnu koraļļu, mīdiju un vēžu saliņa. Sāņus pasitās lokanā aste. Visa nezvēra garums, rēķinot no galvas līdz astes ga­lam, man šķiet, sniedzēs līdz deviņ­desmit vai simt pēdām.

Neatceros, ko teicu, bet kaut ko es pasacīju.

—  Lēnāk, puis, lēnāk, — Mak- dans čukstēja.

—   Tas ir kaut kas neiespē­jams! — es iesaucos.

—   Džonij, tu maldies, mēs ne­esam iespējami. Viņš arvien vēl ir tāds pats kā pirms desmit miljo­niem gadu. Viņš nav pārvērties.

Tikai mēs un viss šis novads ir pārvērties, kļuvis neiespē­jams. Mēs!

Viņš lēnām, majestātiski peldēja šaipus apvāršņa ledai­najā ūdenī. Miglas lēveri slīdēja virs jūras, un nezvēra ap­veids lāgu lāgiem kļuva neredzams. Briesmoņa acs uztvēra, nelaida vaļā, atspoguļoja mūsu bākas vareno staru, sar­kans — balts, sarkans — balts. Šķita, ka augstu paceltais apaļais disks sensenā šifrā raida kādu vēsti. Briesmonis bija tikpat mēms kā migla, cauri kurai tas peldēja.

—   Tas ir dinozaurs! — Es pietupos un satvēru margas.