— Jā, kāds no dinozauru ģints.
— Bet dinozauri taču izmiruši!
— Nē, tie vēl mitinās jūru dzelmeņos. Dziļi jo dziļi, dzelmju dzelmēs. Bezdibenī. Džonij, vai nav tiesa, izteiksmīgs vārds — Bezdibenis, cik tajā dziļš saturs! Tanī ir viss pasaules saltums, visa tumsa, visas dzīļu dzīles.
— Ko tagad darīsim?
— Ko darīsim? Mums ir savs darbs, aizbraukt nedrīkstam. Turklāt šeit ir drošāk nekā laivā. Paies laiciņš, kamēr nokļūsim krastā, bet nezvērs ir tikpat garš kā mīnu kuģis un slīd gandrīz tikpat ātri.
— Bet kāpēc, kāpēc viņš ierodas tieši šeit?
Nākamajā mirklī sapratu, kāpēc.
Sirēna sāka rēkt.
Briesmonis atbildēja.
Viņa rēkoņā jautās miljoniem gadu vecā okeāna un miglas balss. Tajā bija tik daudz sāpju un vientulības, ka es sarāvos. Briesmonis kliedza tornim. Sirēna rēca. Briesmonis auroja atkal. Sirēna rēca. Briesmonis pavēra milzīgos, zobainos žokļus, un no viņa rīkles izlauzās skaņa, kas pilnīgi atdarināja Sirēnas balsi. Vientuļa, varena, tāla jo tāla balss. Bezizejas, necaurredzamas tumsas, aukstas nakts, atstumtas būtnes balss. Tāda bija šī skaņa.
— Nu, — Makdans čukstēja, — vai tagad saprati, kāpēc viņš ierodas šeit?
Es pamāju ar galvu.
— Veselu gadu, Džonij, veselu gadu nelaimīgais briesmonis mitinās bezdibenī tūkstošiem jūdžu no krasta, divdesmit jūdžu dziļumā un gaida.