Viņi sarunājās činuku izloksnē, nezinādami, ka es to gaužām labi saprotu; īpaši čalot un triekt ņēmās divas meičas, kas bija ieradušās no Heinca misijas. Glītas skuķes, gribēju jau sākt pietauvoties, tikai varen mutīgas, gatavās žagatas. Tāds asumiņš, ka tupi un turies! Tā kā es viņu sabiedrībā biju parādījies pirmo reizi, tad nu arī mani ņēmās apstrādat pēc notīm, ir neiedomājoties, ka es saprotu katru vārdu.
Es arī neko neizrādīju, bet sāku dejot ar Tilliju, un, jo ilgāk dejojām, jo trakāk viens otram iepatikāmies. «Šis meklē sev sievieti,» viena skuķe uzbilda otrai, bet tā, degunu gaisā paslējusi, atcirta: «Un atradīs arī! Sievietes jau pašas skrien pakal vīriešiem.» To dzirdēdami, mednieki un si'evieši, kas stāvēja apkārt, sāka irgoties un ķiķināt un atkārtot meiteņu asprātības. «Puikiņš jau makten glīts,» atkal uzņēma pirmā. Es tolaik patiesi izskatījos vēl pēc tīrā puikas, kaut gan jau sen strādāju vīra darbu, tādēļ man šie vārdi varen ķērās pie sirds. «Dancina virsaiša Džordža iecerēto,» vāvuļoja otrā. «Pagaidi vien, tūliņ Džordžs ņems rokā airi un tā iezvels, ka šis aizlidos pār kalniem un pār lejām.» Virsaitis Džordžs, kas pirms tam visu laiku drūvējās, to izdzirdis, kļuva itin jautrs un sāka plaukšķināt ar rokām pa ceļgaliem. Viņš bija vīrs kā lācis, un laist darbā airi viņam būtu bijis tīrais nieks.