Ap­ēdām suņus, tad ēdām siksnas, mokasīnus un zvērādas. Ja viņa kaut reizīti būtu sūkstījusies vai kaut reizīti iepīk­stējusies! Sākumā viņa mani brīdināja: «Taupi pārtiku!» — taču, kad pārtikas pietrūka, man nekad nebija jādzird: «Nu, ko es teicu!» Diendienā viņa atkārtoja: «Nekas, Tom- mij,» — kaut arī pati aiz vārguma tikko spēja slepes pa­vilkt un kājas bija noberztas asinīs. «Nekas, labāk ciest badu, Tommij, un būt par tavu sievieti nekā ik dienu mie­loties pie gaļas podiem un būt virsaiša Džordža sievai.» Džordžs bija čilkutu virsaitis un traki viņā ieķēries.

Tās bija jaukas dienas. Kad atklīdu šaja pusē, es biju izskatīgs puisis. Analaškā aizlaidos no vaļu zvejas kuģa «Polārzvaigzne» un nokļuvu līdz Sithai ūdru mednieku laivā, solīdamies par vedumu atstrādāt. Tur iepazinos ar Laimesbērnu Džeku. Pazīsti?

—  Viņš Kolumbijā uzraudzīja manus lašu murdus, — Diks atbildēja. — Liels trakulis, labprāt iedzēra un mei­tenēm likumu apkārt nemeta?

—   Tas pats. Gadus divus nostrādāju pie viņa par kom­panjonu — tirgojāmies ar spirtu, segām un tamlīdzīgām precēm. Pēc tam nopirku pats laivu un, lai nejauktu vi­ņam tirgošanos, pārvācos uz Džunu. Tur es sastapu Kil- lisnu, kuru iesaucu par Tilliju. Ieraudzīju viņu indiāņu svētkos jūrmalā, kur gaja vaļā dejošana. Virsaitis Džordžs jau bija uzpircis no stiksiem viņpus kalnu pārejas visas zvērādas un ar pusi savas cilts tikko atgriezies no Dai- jas. Sivašu svētkos bija sanaeis baru bariem, un es tur biju vienīgais baltais. Mani pazina tikai tie, ar kuriem biju ticies pie Sithas, taču no Lairnesbērna Džeka biju par viņiem daudz dzirdējis.