«Kas tās meitenes ir?» es pavaicāju Tillijai, griezdamies ar viņu džigā. Tikko viņa man nosauca vārdus, es tūliņ atcerejos, ko man par katru bija stāstījis Laimesbērns Džeks. Biju dzirdējis par viņām itin visu, pat tādus sīkumus, kas pašu ciltij nebija zināmi. Bet es turēju mēli aiz zobiem un dejoju tikai ar Tilliju. Šie pa to laiku visi stāvēja apkārt un ņirgājās. «Pacieties, Tommij, vēl mazlietiņ, pacieties vēl mazliet,» es klusībā sevi mierināju.
Nocietos, kamēr beidzās dejošana; virsaitis Džordžs jau bija atstiepis airi, lai nokārtotu rēķinus ar mani. Kad mēs apstājāmies, redzēju — visi gaida, vai sāksies kautiņš. Bet es mierīgi gāju tieši barā iekšā. Tur abas meitenes no misijas atkal palaida tādus jociņus, ka es, kaut arī saniknots, tikko noturējos neiesmējies. Bet tūliņ pēc tam sadevu abām pamatīgi pa adu. «Vai tas būtu viss?» es noprasīju. Tev vajadzēja redzēt, kādi ģīmji viņām izstiepās, kad sāku laist vaļā činuku izloksnē! Nu es vairs ne- rimos. Noskaitīju visu kā no grāmatas — kas ir viņas pašas, kas viņu tēvi, mātes, māsas, brāļi, nevienu pašu neaizmiršu. Cēlu gaismā visus nedarbus, visas nejēdzības, ko viņas darījušas, un ka palikušas kaunā. Šaustīju bez žēlastības.