Viss bars salasījās ap mums. Šie vēl nekad nebija dzirdējuši, ka baltais tā ņemas lamāties viņu pašu valodā. Visi smējās pilnā kaklā, tikai abas meičas no mi­sijas ne. Pat virsaitis Džordžs šķita aizmirsis airi. Bet varbūt baidījās laist to darbā, negribēdams, ka sāku runāt arī par viņu.

Meitenes lūdzās: «O, Tommij, nevajag!» Un asaras pa­šām birst kā pupas. «Lūdzu, nevajag! Mēs būsim labas. No tiesas, Tommij, mēs būsim labas!» Bet viņas bija mani tā aizkaitinājušas, ka nespēju rimties. Apklusu tikai tad, kad abas, ceļos nokritušas, sāka mani lūgties. Palūkojos uz virsaiti Džordžu, kurš joprojām nespēja izšķirties: sākt vai nesākt ķildu ar mani, lidz beidzot nolēma labāk pa­smieties, kaut arī ne pārāk jautri.

Ta palika. Kad tovakar atvadījos no Tillijas, sacīju viņai, ka uzturēšos šajā pusē vēl apmēram nedēju un gribētu viņu labi bieži sastapt. Izlikties tie ļaudis neprot, un Ti 1 lijas seja skaidri pauda, cik viņa priecīga, jo bija godīga un atklāta meitene.

Jā, tādu varēja tālu meklēt un neatrast! Itin viegli sa­pratu, kādēļ viņa iepatikusies virsaitim Džordžam. Taču ar mani sacensties virsaitis nespēja, es viņam pārvilkti baļķi pār ceļu. Gribēju meiteni tūliņ ņemt līdzi laivā un braukt uz dienvidiem, uz Vrangeja salu, kamēr notikums aizmirstas, lai Džordžs paliek ar garu degunu. Taču tik vienkārši tas nebija izdarāms. Viņa dzīvoja pie tēvoča.