Tas bija viņai tads kā aizbildnis un sirga ar diloni vai kādu citu plaušu kaiti, un bija jau turpat pie gala. Brī­žiem vecajam kļuva labak, brīžiem sliktāk, un Tillija ne­gribēja tēvoci pamest, kamēr tas vēl dzīvs. Pirms aiz­braukšanas iegriezos viņu vigvamā paraudzīties, cik ilgi vecais vēl vārgs; bet tas bija meiteni jau sen apsolījis virsaitim Džordžam, tādēļ, mani ieraudzījis, tā pārskaitās, ka pa muti tam sāka aumaļām gāzties asinis.

«Atbrauc man pakaļ, Tomrnij,» lūdza Tillija, kad mēs krastā atvadījāmies.

«Labi,» es atteicu, «tiklīdz tu mani pasauksi.» Un es sāku viņu pa mūsu — balto modei skūpstīt, līdz viņa sa­drebēja kā apses lapa. Bet es pats tik traki pazaudēju galvu, ka tikko noturējos neaizskrējis un savām rokām neaizraidījis tēvoci talajā ceļā.

Es braucu uz Vrangeļa salu, garām Svētās Marijas līcim, nonācu pat līdz Karalienes Šarlotes salām: tirgo­jos, pārvadāju viskiju, darīju visu, kas pagadījās. Pienāca ziema un sals, un es jau dzīros doties atpakaļ uz Džunu, kad saņēmu vēsti no Tillijas.

«Brauc,» teica puisis, ko viņa bija atsūtījusi. «Killisnu saka: brauc tūliņ.»

«Kas tad tur vēl noticis?» es apprasījos.

«Virsaitis Džordžs,» puisis atbildēja, «precēt Killisnu.»

Nu, laiciņš toreiz bija, kad es tev saku! Vējš no zie­meļiem zēģelē mugurā, ko māk, ūdens sasalst, tikko at­sitas pret klāju, bet mēs manā vecajā laivā cīnāmies pret vēju simt jūdžu līdz Daijai. Kad izbraucu, man līdzi bija matrozis — indiānis no Duglasas. Taču viņu jau pusceļā vētra noskaloja no klaja. Griezos atpakaļ un trīs lāgi no­braucu gar to vietu — ne ziņas, ne miņas.