— Viņš droši vien aukstajā ūdenī uzreiz sastinga — iebilda Diks, pārtraukdams stāstu un pakārdams Mollijas brunčus tuvāk pavardam. - Būs nogājis dibenā kā svina pika.
— Tā man arī likās. Tālāk braucu viens pats un nokļuvu Daijā vēlu vakara pusdzīvs no aukstuma un izsalkuma. Bija paisums, un es piebraucu laivu grīvā pie paša krasta. Pa upi nebija iespējams tikt uz priekšu ne par collas tiesu, jo saldūdens jau sāka vilkties ciet. Falles un bloki bija tā apledojuši, ka baidījos nolaist grotmastu un klīveri. Vispirms izdzēru pintu savas kravas, tad pametu visu, kā stāv, lai būtu vieglāk attauvoties, satinos segā un gāju taisni uz indiāņu apmetni. Redzēju, ka tur pošas lieliem svētkiem. Cilkuti sabraukuši visi līdz pēdējam — ar suņiem, bērniem un laivām. Un kur nu vēl Suņausis, Mazie Laši un indiāņi no misijas. Cilvēku piecsimt bija sanācis svinēt Tillijas kāzas, un vismaz divdesmit jūdžu apkārtnē neviena vienīga baltā.
Tā ka galvu biju ievīstījis sega, indiāņi mani nepazina. Izlauzies cauri bērnu un suņu jūklim, nokļuvu līdz priekšējām rindām. Plaša laukuma bija samestas kupenas, sakurti ugunskuri un sniegs nomīdīts cietāks par Portlan- des cementu. Turpat blakus ieraudzīju stāvam Til liju sarkanā vadmalas tērpā, krellēm izrotātu, bet viņai preti — virsaiti Džordžu un viņa vecajos.