Pašmāju šamanim pa­līdzēja burvju dakteri no citām ciltīm, un visi kopā viņi rīkoja tur tādus elles pesteļus, ka man salts pār kauliem pārskrēja. Tajā mirklī man ienāca prātā: «Ja pašreiz mani redzētu Liverpūles radi!» Tad atcerējos blondo Gusiju: kad atgriezos no pirrnā jūras brauciena, pamatīgi noslā­nīju viņas brāli, kuram nepatika, ka māsa cerējās ar vien­kāršu matrozi. Pieminēdams Gusiju. raudzījos uz Tilliju. «Dīvaini gan tā pasaule iekārtota,» es prātoju, «cilvēks dažkārt iekuļas tādā jezgā, kada mātei, viņu zīdījot. nav pat sapņos rādījusies.»

Nu labi. Kad ļembasts kļuva vēl skaļaks, piedevām sāka rībēt roņādas bungas un šamaņi gaudoja, cik rīkle spēj, es pačukstēju Til li j a i: «Vai esi gatava?» Velna milti! Viņa pat nenotrīcēja, nepaskatījās uz manu pusi, pat acis ne- samirkšķināja!

«Es zināju,» viņa klusi atbildēja — mierīga, nesteidzīga, kā pavasara paisums bezvēja laikā. «Kur?»

«Pie kraujas, kur beidzas ledus,» es čukstus turpināju. «Kad došu zīmi, skrien turp!»

Es laikam jau pieminēju, ka suņu tur bija, ka ne sa­skaitīt. Kurp vien acis vērs, visur guļ suņi. īstenībā tie nav nekas cits kā pieradināti vilki. Tiklīdz suga sāk iz­virst, viņi mājas suņus no jauna sapāro ar meža vilkiem. Kā tie kaujas! Pie mana mokasīna purngala gulēja viens tāds zvērs, bet pie papēžiem — otrs. Sagrābu vienu aiz astes un sagriezu, ka nobrīkšķēja vien. Suns atžņieba zo­bus, taču es neļāvu tam satvert manu roku, bet iegrūdu tieši atplestajā rīklē otra suņa skaustu.