«Bēdz!» uzsaucu Tillijai. Tu jau pats zini, kā šiiie suņi villojas. Nepagāja ne minūte, kad pa zemi vārtījās un rēca savi simt suņi, cits citu plosīdami; bērneļi un sievietes pajuka kur kurais, visā apmetnē izcēlās panika. Tillija nemanot aizlavījās, un es viņai pakaļ. Taču tad vēlreiz atskatījos, un piepeši velns mani dīdīja izspēlēt stiķi: nometu segu un devos atpakaļ.
Pa to laiku suņi bija izšķirti un pūlis pamazām sāka atgūties. Taču visi bija sajukuši juku jukām, un vēl neviens nebija pamanījis, ka Tillijas nav.
«Sveiki!» es uzsaucu un pakratīju virsaitim Džordžam roku. «Lai biežāk gaisā paceļas dūmi no taviem katliem un stiksi tev pavasarī sagādā labi daudz zvērādu!»
Lai dievs mani soda, Dik, bet, ja tu zinātu, cik viņš kļuva priecīgs, mani ieraugot! Tillija taču bija izvēlējusies viņu, viņš dabūs meiteni. Kā lai nepalielās? Pa visām apmetnēm jau bija izklīdušas valodas, ka es esmu meičā ieskatījies, tagad viņš, protams, lepns: lai nu skatās, kā viņš mani pieveicis. Bez segas visi mani uzreiz pazina un tūliņ sāka trīt mēles un irgot. Šie varen uzjautrinājās, bet es viņus iepriecināju vēl vairāk, izlikdamies, ka nekā nezinu.