«Kas jums te par svētkiem?» es apvaicājos. «Kurš tad precas?»
«Virsaitis Džordžs,» atbildēja šamanis, zemu paklanīdamies virsaitim.
«Viņam taču jau divas sievas ir.»
«Nekas, apņems vēl vienu. Būs trīs,» šamanis noteica, atkal klanīdamies.
«Ak tā,» es sacīju un novērsos, it kā tas mani nemaz neinteresētu.
Tas šiem nepatika, tādēļ atskanēja saucieni: «Kiliisnuf Killisnu!»
«Kas ir ar Killisnu?» es noprasīju.
«Killisnu — Džordža sieva,» šie auroja. «Killisnu —
sieva!»
Es salēcos un paskatījos uz virsaiti Džordžu. Tas, va- rcn piepūties, apstiprinoši pamāja.
«Viņa nekļūs par tavu sievu,» es bargi noteicu un vēl atkārtoju: «Viņa par tavu sievu nekļūs.» Džordžs aiz dus- ļ māni kļuva zili melns un sāka taustīties pēc naža.
«Hei!» es iesaucos un nostājos svinīgā pozā. «Tūliņ notiks lielā burvestība! Skatieties visi uz mani, skatieties šurp!»
Novilku dūraiņus, pabraucīju augstāk piedurknes un sāku noslēpumaini kustināt pirkstus.
«Killisnu!» iekliedzos. «Killisnu! Killisnu!»
Redzot manu buršanos, indiāņiem kļuva neomulīgi. Viņi nenolaida acu no manis, un viņiem pat prātā neienāca, ka Tillija sen jau gabalā. Vēl trīs reizes nosaucu «Killisnu!», brītiņu pagaidīju un saucu vēl trīsreiz. Darīju to noslēpumaini, lai iztrūcinātu viņus vēl vairāk. Virsaitis Džordžs nesaprata, kas man padomā, un gribēja buršanos pārtraukt, taču šamaņi neļāva, laikam jau ieteica: palūkosimies, ko viņš spēj, un pēc tam pieveiksim ar savu mākslu. Turklāt virsaitis bija tikpat māņticīgs kā pārējie un droši vien baidījās no balto burvestībām.