— Man gan, sirsniņ, labak patīk, ka jūs neesat vīrietis, — noteica Diks Harnfrizs, apmezdams raupjo diegu ap adatas galu un paris veikliem rāvieniem izvilkdams adatu cauri siksnas adai.
Aukas brāzieni ar troksni sitās pret telti, un pa plāno audeklu jautri un nikni nograbēja krusas graudi. Dūmi, neatraduši ceļu uz āru, vēlas atpakaļ pavardā un piepildīja telti ar slapjas egļu malkas sīvo, kodīgo dvaku.
— Velns parāvis! Kāpēc gan sievietei nevarētu būt vairāk prāta? — Tommijs pukojās, iznirdams no dūmiem un sasarkušām, asarojošam acīm paskatīdamies uz Mol- liju.
— Bet kāpēc vīrietis nevarētu pierādīt, ka viņš ir vīrietis?
Tommijs pietraucās kājās, izgrūzdams lāstu, kas jebkurai maigākai sievietei būtu iedvesis šausmas, ar rāvienu atraisīja mezglu un pavēra telts durvis.
Visi trīs paraudzījās ārā. Ainu, kas viņiem tur atklājās, pie labākās gribas nevarēja nosaukt par jauku. Priekšplānā rēgojās vairākas pilnīgi samirkušas teltis, bet aiz tām pa krauju lejup uz aizu putodama gāzās ūdens straume. Aizai cauri paloja kalnu upīte. Šur tur izmētātās pundureglītes, kas ar saknēm sīksti turējās plānajā augsnes kārtiņā, liecināja, ka tuvumā atrodas mežs.