Upes otrā krastā cauri biezajam lietus aizkaram viedās pelēk- bālgana šļūdoņa neskaidrie apveidi. Nezināmu pazemes grūdienu ietekmē skatītājiem turpat acu priekšā no šļū- doņa lēnām atšķēlās milzīga ledus blīva un gāzās lejup; drausmīgais grandiens uz brīdi pārmāca pat vētras aurus. Mollija neviļus sarāvās.

—   Nu, paskaties, sieviete! Paraugies labi uzmanīgi! Jāiet trīs jūdzes pret vētru līdz Krāteru ezeram, pāri di­viem šļūdoņiem, jākāpj pa apledojušiem pakāpieniem, jā­brien līdz ceļiem pa ūdeni… Paskaties tu, jenkiju varone! Skaties, kur ir tavi drosmīgie jenkiji! — Tommijs nikni pamāja ar roku uz to pusi, kur bija redzamas pie zemes pieplakušās teltis. — Tur dzīvo tikai jenkiji. Vai kāds no viņiem iet uz Dausonu? Vai kaut viens apsprādzējis ba- gažas siksnas? Bet tu iedomāsies mums, vīriem, mācīt, kas darāms? Skaties, kad es tev saku!

Otrs ledus blāķis dārdēdams novēlās ielejā. Vējš iesi­tās telts ieejā un piepūta brezentu; šķita, tūliņ auklas pārtrūks un brezenta mājoklis kā balons pacelsies gaisā. Sēdētājiem ap galvu tinās dūmu grīstis, bet sejā cirtās asi krusas graudi. Tommijs steidzīgi aizrāva ciet ieejas spraugu un no jauna sāka darboties ap pavardu. Diks Hamfrīzs iesvieda salāpītas siksnas kaktā un aizkūpināja pīpi. Pat Mollija uz brītiņu pierima.

—   Bet tur taču palika manas drānas! — viņa, pēkšņi padodamās sievišķīgajai vājībai, iešņukstējās. — Tās ir pašā virsū un, jūs redzēsiet, būs galīgi sabojātas.