— Neraizējieties, — ierunājās Diks, kad teltī bija notrīsējis pēdējais žēlabainais šņuksts, — neraizējieties, sir- sniņ! Es esmu tik vecs, ka varētu būt jūsu tēvs. Man ir meita, kas gados vecāka par jums. Tiklīdz nonāksim Dausonā, sapirkšu jums kankaru, cik vien vēlēsieties, kaut man par tiem būtu jāatdod pēdējais dolārs.
— Kad nonāksim Dausonā? — viņas balsī no jauna ieskanējās spīva zobgalība. — Jūs taču ceļā pie dzīvām miesām satrupēsiet vai noslīksiet kādā dubļu peļķē. Ak jūs … angļi!
Pēdējo vārdu viņa sevišķi uzsvēra, lai izpaustu visu uzkrājušos niknumu. Ja nu arī tas šos vīriešus nespēs ietekmēt, tad ar viņiem vispār nekas nav iesākams. Tom- mijam atkal pietvīka kakls, bet viņš tikai ciešāk sakoda zobus. Dika sejā atplauka sapņaina izteiksme. Salīdzinājumā ar Tommiju viņam bija tā priekšrocība, ka pats reiz bijis precējies ar baltādainu sievieti.
Dažreiz var gadīties situācija, kad piecu paaudžu īstas amerikāņu asinis nemaz nav tik teicams mantojums: piemēram, kad jāmitinās zem viena jumta ar radniecīgas tautas pārstāvjiem. Šajā gadījumā ar angļiem. Divus gadsimtus Mollijas senči gan uz sauszemes, gan jūras pastāvīgi bija uzvarējuši un sakāvuši viņu priekštečus, un tā būs arī uz priekšu.