Rases tradīcijas prasīja atbalstīt senčus. Viņa gan, protams, bija tikai mūsdienu sieviete, taču viņā bija iemiesota slavena pagātne. Tā nebija Mol- lija Trevisa vien, kas šajā brīdī āva kājās gumijas zābakus, uzvilka lietus mēteli un apjozās ar bagāžas sik­snām — desmitiem tūkstošu senču neredzamās rokas pie­vilka siksnas un aizdarīja sprādzes, tie paši senči pavē­lēja viņai apņēmīgi sakniebt lūpas un saraukt uzacis. Viņa, Mollija Trevisa, atstās šos angļus kaunā. Neredza­mās ēnas prasīja apliecināt, ka tām kopā ar viņu pieder pirmā vieta pasaulē.

Abi vīrieši nemēģināja viņu aizturēt. Diks piedāvāja savu zīdvesteri, paskaidrodams, ka viņas mētelis negan­tajā lietū samirkšot ka papīrs. Taču Mollija, aizstāvē­dama savu neatkarību, tik nicīgi nosprauslājās, ka vecais vairs neizņēma pīpi no mutes, kamēr viņa nebija no ārpuses aizvērusi telts durvis un aizslājusi pa ūdens klāto taku.

—   Kā tev šķiet — viņai izdosies? — Dika sejas iz­teiksme nepavisam nebija tik vienaldzīga kā balss.

—   Izdosies? Ja arī viņai pietiks spēka kaut ka nokļūt līdz noliktavai, tikpat viņu pieveiks aukstums un sāpes. Un kur nu vēl briesmīgais vējš! Esi taču pats kādreiz braucis apkārt Horna sēklim pret vēju. Tu gluži labi zini, ko nozīmē vētrā gulēt uz bramrājas, kad tevi kapā krusa un sniegs, plītē sasalis buraudekls, tā ka gribas pamest visu un balsī raudāt. Vai tad vairs prātā kleitas? Viņa tur nepratīs drānu paunu atšķirt no mazgājamās bļodas vai tējkannas.